Smilšu kalni.

Visapkārt smilšu kalni…

Annas iela tikai salīdzinoši nesen ir daļa Rīgas. Kad bīskaps Alberts dibina savu pilsētu, nosaucot to par Rīgu, tā atrodas starp Daugavu un Rīdzenes upi, mūsdienu Konventa sēta ir pilsēta ar ordeņa pili, bet blakus Jāņa sēta – bīskapa pils. Rīdzenes upe, kuras ietekā atradās Rīgas osta, mūsdienās vairs saskatāma tikai netieši, tās tecējumu visredzamāk iezīmē Kalēju iela, kurā šie pilsētai vajadzīgie, bet bīstamie amatnieki arī mitinājušies – tuvu ūdenim, gar upes malu.

Rīga vēlāk plešas, bet gar Daugavu, paliekot tuvu svarīgajai ostai un mazo upīšu aizsardzībā. Smilšu kalni ir tur, tālāk, Rīgai svarīgi būt “ūdenī”. Vistālāk no Daugavas, iespējams, ir Rīgas krievu tirgotāju sēta, kas atradusies iepretī mūsdienu Saeimas namam un kuras ieeju norāda Atgriežu iela.

Rīga vēlāk iestājas Hanzas savienībā kā viena no lielākajām pilsētām un svarīgs tirdzniecības centrs šajā Eiropas daļā. Rīga nav īpaši liela, taču salīdzinājumā ar Limbažiem, Cēsīm, Valmieru, Kuldīgu un Straupi tā ir ievērojama. 17. gadsimtā, kad Rīga pieder zviedru kronim, Stokholma ir karaļvalsts otra lielākā pilsēta. Pēc Rīgas.

Taču Rīga arvien vēl ir “ūdenī”, bet tai apkārt – smilšu kalni. Ne velti Pulvertornis – pilsētas galveno vārtu tornis saukts arī par Smilšu torni – aiz tā ir vien smilšu lauki, kas ilgstoši tā arī paliek neizmantoti. Tam ir arī militārs pamats, jo hronikās vairākkārt minētais Kubes kalns tiek norakts, lai neļautu varbūtējam uzbrūkošam ienaidniekam no tā apšaudīt pilsētu.

Ar tālajiem smilšu laukiem pilsētu sasaista ķeizarienes Katrīnas rīkojums 18. gadsimta beigās, kas pieprasa izbeigt mirušo apbedīšanu mazajās kapsētās pie pilsētas baznīcām, bet kapsētu ierīkot drošā attālumā no pilsētas – lai iespējami pasargātu pilsētu no mēra. Tā 1773. gadā Rīgas rāte nolemj veidot kapus 4 verstis no pilsētas – smilšu kalnos aiz Raunas vārtiem. Tas ir apmēram divreiz tālāk no pilsētas salīdzinājumā ar to, ko prasa ķeizarienes rīkojums. Tā aizsākās mūsdienās zināmie Rīgas Lielie kapi.

Tomēr šie smilšu kalni nav tik pamesti arī pirms tam – jau 1750. [1754.?] gadā šeit apmetas Krievijas karaspēks un izveido kara hospitāli. Ielu nosaukumi arvien uz to norāda, turklāt, pēc tiem spriežot, šī karabāze aizņemtās teritorijas ziņā varbūt pat pārsniedza tā brīža “īstās” pilsētas apmērus. Smilšu kalnos gan jau vairs nebija tikai retas muižas – koka namu Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētas apņēma “īsto” Rīgu plašā lokā.

Militārā vēsture arī ievērojami izmainīja Rīgas plānojumu. 1812. gadā, pēc Napoleona armijai zaudētās kaujas pie Iecavas, Krievijas karaspēks gatavojas aizstāvēt Rīgu. Gatavošanās pasākumi bija vienkārši un nežēlīgi – lai Rīgas nocietinājumu lielgabali varētu netraucēti bombardēt uzbrucējus, no koka priekšpilsētām bija jāatbrīvojas. Šo “darbu” visefektīvāk padarīja uguns. Pēc Rīgas militārā gubernatora ģenerālleitnanta Magnusa Gustava fon Esena pavēles 1812. gada jūlijā abas priekšpilsētas tiek nodedzinātas. Skaidrojumi ir dažādi, pēc viena no tiem izlūks pamanījis lielu tuvojošos putekļu mākoni un pieņēmis to par franču kavalēriju. Patiesībā tas esot bijis mājās nākošs govju ganāmpulks. Tomēr uguns tiek pielikta un priekšpilsētas deg. Ap 800 dzīvojamo ēku pārvēršas pelnos, ap 6000 cilvēku paliek bez mājām. Franču armija tomēr par savu galveno mērķi uzskata Maskavu, nocietinājumu bombardēšanai piemērotas artilērijas tās daļām Rīgas tuvumā nav un uzbrukums nemaz nenotiek. Būdama nomaļus no vairuma ēku, no uguns paglābjas Lielo kapu kapraču māja…

Pēc kara Rīgas priekšpilsētas tiek pārplānotas, izveidojot regulārāku ielu tīklu, bet jaunceļamajām mājām piedāvājot parauga projektus – jau gatavus projektus, no kuriem atliek vien izvēlēties turīgumam un mērķim atbilstošāko. Arī šīs mājas ir koka, jo militārie principi vēl nav mainījušies.

Toties 1857. gadā tiek atzīts, ka modernā kara paņēmieniem milzīgi nocietinājumi vairs nav šķērslis, kādēļ tiem nav jēgas. Rīga sāk norakt vaļņus un nojaukt būves. Pats galvenais – mūra ēkas nu ir atļauts celt arī ārpus “īstās” Rīgas, agrākajos smilšu kalnos. Tā parādās bulvāru loks (gar abām kanāla malām), kas lielā mērā līdzinās Austroungārijas impērijas galvaspilsētā Vīnē redzamajam. Būvnoteikumi gan sākumā šeit atļauj tikai divus stāvus, bet nu turība ir vienīgais apstāklis, kas nosaka, kāda ēka kuram īpašniekam būs.

Senākajos laikos jebkādu fabriciņu varēja būvēt vien kā dzirnavas pie kādas no mazajām upītēm, uzbūvējot tajā dambi un ieliekot ratu. Taču pamazām rūpniecībā ienāk tvaika spēks, kam ogles ved pat no Anglijas. Skursteņi un biezi dūmi no tiem nozīmē progresu un labklājību – vismaz kādam. Un pilsēta pamazām plešas.

Mazā Annas iela bez iezīmīgām pilsētas plānā norādāmām ēkām atrodama kopš 1880. gada. Apkārtējo ielu nosaukumi tolaik krietni atšķiras no mūsdienās pazīstamajiem – te ir Nikolaja iela, Blieķu (Balinātāju) iela, Karolīnes iela, Aleksandra iela, bet arī Šarlotes, Palīdzības un Maiznīcas iela jau atrodama. Šajā apkārtnē sarodas daudz dažādu uzņēmumu – Vāgnera lielā dārzniecība Šarlotentālē, Štricka brūzis, kas esot bijis piektais lielākais Krievijā, “Laimas” vietā – parfimērijas fabrika, Dailes teātra vietā – Zengbuša korķa fabrika, turpat – Kuncendorfa un Kimmela brūži, tālāk – Leitnera velosipēdu fabrika, metālizstrādājumu fabrika “Etna”, Matvejeva auklu fabrika, vēl tālāk – Felzera mašīnfabrika…

Karaspēks gan šos “smilšu kalnus” nav pametis. 1918. gadā tieši Annas ielas ēkā izveidojas jaunās valsts armijas vienība, kas vēlāk iegūst nosaukumu “Latvijas neatkarības rota”. Ka ēkā arī vēlāk saimnieko Latvijas armija, norāda dažādās avīzēs atrodamie sludinājumi par to, ka šeit tiek iepirkti dārzeņi karavīru ēdināšanai, meklēti pavāri, kas šos dārzeņus gatavos, un pat vairāksolīšanā piedāvāta iespēja saņemt ēdiena pārpalikumus. Noprotams, ka šeit mitinājušās artilērijas karaspēka daļas, bet – kā jau par militāriem objektiem – ziņu nav daudz.

2. pasaules karš arī ienāk ar savām pārmaiņām. Kara laikā šajā pašā ēkā atrodas “Latviešu aizsardzības vienību štābs”, kurā tiek veikti dažādi pasākumi, arī pieņemti sūtījumi frontē esošajiem leģionāriem. Tā vai citādi, armija arvien vēl ēku nav atstājusi. Toties iela tiek nosaukta par godu Rīgā mirušajam vācu komponistam Konradīnam Kreiceram.

Pēc kara nu starp dzīvojamām ēkām un fabrikām iespiestā ēka kļūst par skolu. Savā būtībā tā tāda arī palikusi. Vienīgi tagad Annas ielas namā notiek gluži citādas mācības – šeit iespējams apgūt ar paša rokām darāmo, turklāt nevis gatavā programmā ierobežotu programmu, bet gan radoši veidotu. Līdzīgi kā viss rajons, arī Annas ielas nams ir ļoti mainījies. Jā, te taisa arī raķetes. Bet tām vairs nav nekāda sakara ar karaspēku!

Tekstu sagatavoja TJN “Annas 2″ izglītības metodiķis Aldis Pūtelis, tel. +371 67374093